Politiskie rīki un ētera piepildīšana: Stambulas konvencijas piemērs

Pēdējās nedēļas laikā Latvijā ēteru atkal piepilda diskusijas par Stambulas konvenciju. No Saeimas tribīnes līdz ziņu virsrakstiem un sociālajiem tīkliem – šis temats ir visur. Šķiet, ka sabiedrība ir sašķelta, politiķi cīnās par “vērtībām”, un mediji seko katram vārdam.
Taču, raugoties plašāk, redzams – šī aktivitāte nav nejauša. Tā ir labi saskaņota politiskā dinamika, kas kalpo par klasisku piemēru, kā darbojas politiskie rīki ētera kontrolei.

Lai saprastu šo mehānismu, pietiek palūkoties datumu secībā:

  • 2023. gada 30. novembris.
    Saeima pēc piecu stundu debatēm ratificē Stambulas konvenciju. Tas notiek mierīgi, ar ierastu politisko sadalījumu. Sabiedrības interese tobrīd nav īpaši liela.

  • 2025. gada 25. septembris.
    Pēc gandrīz diviem gadiem Saeimā nonāk priekšlikums izstāties no konvencijas. Šis solis atkal atver plašas debates.

  • 2025. gada 23. oktobris.
    Likuma projekts par izstāšanos tiek pieņemts pirmajā lasījumā. Publiskajā telpā sākas polarizēta diskusija – par “ģimenes vērtībām”, “Eiropas diktātu” un “suverenitāti”.

  • 2025. gada 30. oktobris.
    Saeima nobalso par Latvijas izstāšanos no Stambulas konvencijas. Uzreiz pēc tam sākas intensīva mediju uzmanība un sociālo tīklu karš.

  • 2025. gada 6. novembris.
    Rīgā notiek plašas protesta akcijas. Sabiedrība ir sašķelta, un ziņu dienesti pilnībā piepilda ēteru ar šo tēmu.

Tieši šajā laikā paralēli notiek arī valsts budžeta veidošana un apstiprināšana — viens no gada politiski jūtīgākajiem procesiem.
Diskusijas par nodokļu politiku, izdevumu samazinājumu un publiskā sektora algu jautājumiem paliek ēnas zonā.

Rezultāts: ēteru piepilda emocionāla tēma, kas šķeļ, bet neuzlabo sabiedrības dzīvi.
Tā ir klasiskā politiskā taktika — novērst uzmanību no ekonomikas uz “vērtībām”, kas garantē rezonansi un klikšķus.

Politiskais rīks šeit nav konvencija pati, bet tās aktivizēšana īstajā brīdī.
Tiek radīts konflikts, kurā:

  • viena puse “aizstāv tradicionālas vērtības”,

  • otra “aizstāv cilvēktiesības un Eiropas kursu”,
    un abas puses kļūst par ētera uzturētājiem, nevis risinātājiem.

Tauta tiek ievilkta spēlē — komentējot, daloties, strīdoties, kamēr budžeta dokumenti un reālie lēmumi par valsts attīstību slīd garām uzmanībai.

Mediji šajā ciklā darbojas kā skaņas pastiprinātāji. Ne vienmēr ar ļaunu nolūku, bet mehāniski – jo Stambulas konvencija garantē klikšķus.
Tā kļūst par “ideālu” ētera piepildītāju: emocionālu, saprotamu, ar “pareiziem” un “nepareiziem” varoņiem.

Rezultātā tiek panākts politiski vērtīgākais rezultāts — sabiedrības uzmanība tiek novirzīta no tā, kas reāli maina dzīvi (budžets, izglītība, veselība, investīcijas), uz to, kas rada viedokļus, bet ne risinājumus.

Politiskie rīki joprojām darbojas.
Mainās tēmas, bet nemainās mehānisms — radīt skaņu, kad vajag klusumu.
Stambulas konvencija, kas būtībā ir dokuments par aizsardzību pret vardarbību, kļuvusi par ētera tehniku, ar kuru tiek balansēts politiskais fons.